Pirmā līmeņa galvenais dievs senajās hronikās ir minēts PĒRKONS. Šis vārds sasaucas ar lietuviešu Perkūnu, prūšu Perkunu, slāvu Perunu un skandināvu Fjorginu. Tas ļauj to iesaistīt indoeiropiešu mītisko tēlu kopībā. Tautas dziesmās Pērkons ir debesu kalējs. Aiz Pērkona ir SAULE, SAULES meitas un viņu attiecības ar Ausekli, Mēnesi un Dieva dēliem, kuras līdzinās zemes jauniešu dzīvei.
Otrais līmenis saistās tikai ar vienu dievību – DIEVU, kas, vēsturiskās attīstības gaitā, daudz ko saglabājis no savas sākotnējās būtības, gan ieguvis jaunas iezīmes. Viņš visos laikos tika identificēts ar debesīm, ar labā uzvaru par ļauno, ar gaismas uzvaru par tumsu.
Trešo līmeni latviešu mitoloģijā veido likteņa dievības – LAIMA, kuras tiesības un pienākums ir lemt, likt, laist, vēlēt rakstīt jaundzimušā mūžu, likteni. Otra ir DĒKLA, kas rūpējas par dzemdētājām, viņu bērniem, dodot tiem mieru un veselību. Vēl ir KĀRTA, kuras funkcijas ir tādas pašas kā Laimas. Īpašu vietu šai grupā ieņem MĀRA, kura rūpējas par jaundzimušā un mātes veselību un labklājību, kā arī, palīdz sievietei, īpaši sērdienei grūtību pārvarēšanā.
Ceturtais latviešu dievību līmenis ir īpašvārdos nosaukti auglības gari. Par lopiem rūpējas MĀRŠAVA. Tā nes svētību, labklājību un auglību un MĀRA, kura ir visās lopu kopējas ikdienas gaitās.…
