Kamēr bērns ir mātes vēderā, viņam nekā nekait. Viņš ir pasaulē iekšā. Nācis pasaulē, bērns ir šķīsts, tīrs un nekā vēl nezina. „..egles šalca prieku, vecā māte līgoja, ūdens kritums krāca nevaldāmā jaunības spēkā, un strauts mazgāja pērles.” Pasaule bija vēl bērns. Bērns ir vesela pasaule. Taču tad, laikam ejot, viņš pieaug un apaug ar labo un slikto, iepazīst gaismu un tumsu, lēnām pārvērzdamies par samaitātu un slimu pasauli.
Poruks ar dabas alegorijām, manuprāt, apraksta cilvēka dzīves gājumu. Prieks, bēdas, mīlestība, naids iegūst simbolisku raksturu. Likteņa rats nav apstādināms, tas griežas un griežas līdz nāvei, kas nemaz nav kā glābēja, bet gan pēdējās briesmīgās šausmas, ko cilvēks ierauga aizejot no sevis – no pasaules. Kad pasaule bija vesela, bērns ir bērns un ļauna vēl nav iepazinis, taču viņa liktenī jau ierakstīts, ka katrai acij jātop valgai, ausij jādzird iznīcības lāsts, rokai jāatlaiž viss, kas dārgs, un kājas nekad nesasniegs cerētos mērķus.…
