Jaunais latviešu mūzikas skolas pārstāvis – Emīls Dārziņš darbojas laikmetā, kad sakarā ar straujo kapitālisma attīstību XIX gadsimta beigās arī Latvijā iesākas asa šķiru cīņa. Tās saasināšanās rezultātu – 1905. Gada revolūciju – tāpat kā pēcrevolūcijas reakcionāro periodu, dziļi pārdzīvo Emīls Dārziņš. Visa Dārziņa dzīve pauž mākslinieka dziļo nesamierinātību ar sava laika sociālo netaisno īstenību, kas noliedz cilvēka dabiskās tieksmes pēc laimes. Šai ziņā Dārziņa daiļradē var saskatīt zināmas paralēles ar viņam tik mīļo krievu klasiskās mūzikas pārstāvi Pēteri Čaikovski. Blakus gaišas lirikas caurstrāvotiem jaunības darbiem (“Vēl tu rozes plūc”, “Minjona” u.c.) 1904. Gadā – revolūcijas priekšvakarā – Dārziņš pievēršas Raiņa dzejai, komponēdams “Senatni” un revolucionāras apņēmības, vīrišķīga spēka apdvesto kora dziesmu “Lauztās priedes”. Bet, neizprazdams revolūcijas neveiksmju cēloņus, komponists pēcrevolūcijas reakcionārajā periodā padodas sīkburžaino inteliģenci raksturojošam pesimistiskam noskaņojumam.…
