Termins ekonomika cēlies no grieķu vārda oikonoma: oikos – māja, mājsaimniecība, nomos –likums. 17. gadsimta sākumā A.Monkretjēns, kurš bija ļoti ieinteresēts jautājumos par ekonomisko politiku, tirdzniecību un amatniecību, izstudēja sengrieķu filozofu darbus un papildināja vārdu oikonoma ar grieķu vārdu politeja – sabiedriska iekārta. Viņš arī publicēja grāmatu „Politiskās ekonomijas traktāts” līdz ar to rodas termins politiskā ekonomija. Ar šādu nosaukumu arī radās ekonomikas teorijas zinātne, t.i., zinātne par sabiedriskas iekārtas saimnieciskās darbības likumiem. Oficiāli politiskās ekonomijas kā zinātnes rašanās tiek datēta ar 1776. gadu, kad izcilais angļu ekonomists Ādams Smits publicē savu darbu „Pētījums par tautu bagātības dabu un cēloņiem”, tātad ekonomikas teorija kā sabiedriska zinātne radās tikai 18.gadsimtā. Savukārt 19.gadsimtā termins politiskā ekonomija tiek nomainīts pret apzīmējumu ekonomikas teorija, tajā laikā arī tika izvirzīts princips, ka ekonomikas teorijas centrā jābūt ekonomiskā līdzsvara likumsakarībām.1
Mūžīgā problēma visā sabiedrībā ir un būs kā ar ierobežotiem resursiem apmierināt bezgalīgās vēlmes un vajadzības, tādēļ ekonomika ir zinātne, kas pētī kāda veidā cilvēki ar ierobežotiem resursiem var apmierināt savas neierobežotās vēlmes un vajadzības. Tātad ekonomikas centrā ir cilvēks ar savu rīcību…
