Saskarsmē cilvēks sevi pilnveido, iegūst pieredzi, apmainās ar informāciju. Jau no dzimšanas cilvēks atrodas nepārtrauktā saskarsmē ar apkārtējo vidi un cilvēkiem.
Saskarsme ir cilvēka dabas izpausme un realizēcija. Ir divas pieejas saskarsmes interpretācijā :
1)socioloģiskā – (plašākā pieeja) – traktē saskarsmi kā vienu no cilvēka pastāvīgām formām ar specifiskiem mērķiem un uzdevumi līdztekus darbam, izziņai un vērtēšanai, kā to obligāto komponentu. Saskarsmes process ir reālais, aktuālais konteksts, kurā notiek cilvēku mijiedarbība un nodibinās cilvēciski sakari.
2)sociālpsiholoģiskā – (saskarsmē tiek definēta šaurāk, nekā socioloģiskā pieeja). Saskarsme ir tiešs vai netiešs kontaktēšanās process, kura mērķis ir ietekmēt partnera (partneru) uzvedību, emocijas, dispozijas (nostādnes un attieksmes ), aktivitātes pakāpi un darbību.
1.Saskarsmei ir divas izpausmes :
a)ārējā izpausme – partneru reālā komunikatīvā uzvedība, kuru var redzēt un dzirdēt un kura izpaužas kā vārdiska vai nevārdiska vēršanās pie partnera.
b)Iekšējā izpausme – to nevar redzēt, bet var spriest par to, balstīties uz novērojumiem :
1)partneru saskarsmes situācijas subjektīvās uztveres īpatnības,
2)emocionālos pārdzīvojumus, kas saistīti ar reālajiem vai gaidāmajiem kontaktiem,
3)kontaktu motīvus un mērķus,
4)saskarsmes psiholoģisko efektu jeb rezultātu (partneru motīvu, nostādņu, attiecību, emocionālo stāvokļu, uzvedības) izmaiņas vai saglabāšanu esošajā līmenī.…
