Džozefs Rotčailds "Etnopolitika: Konceptuālās aprises"

Multietniskas valstis esot politiski grūtāk vadīt nekā etniski viendabīgas valstis. Multietniskā valstī vadošā augšgalā ir viena centrālā elite, kas pastāv ilglaicīgi un ar kosmopolītiski politiskām perspektīvām. Savukārt monoetniskā grupā līderi ir tendēti uz emocionālu, šauru, perifēru un pat marginālu politisku tuvredzību. Bet tie ir maldīgi uzskati.
Valdošā elite priekšroku dod savai etniskajai grupai, bet ne vienmēr. Sevišķa „etniskā uzmanība” tiek pievērsta to valsts aparāta apakšnodaļu personāla vervēšanai, kuras valdība uzskata par savas drošības garantētājām. Tātad sanāk, ka attiecīgo iestāžu personālu var izraudzīties, paaugstināt un izvietot, par pamatu ņemot etniskos kritērijus, tādējādi tiek optimizēta centrālās elites kontroles izjūta.
Varam secināt, ka vienas lielas kopējas etniskas grupas pārstāvjiem ir vairāk iespēju un lielākas privilēģijas. Bet uzticamības faktors, kas ir balstīts uz loģiku, gan mazinās, jo tas tradicionāli var novest pie pārstāvības, pat monopolstāvokļa savas valsts nozarēs. Etniskās grupas var arī censties palielināt vai atjaunot kontroli pār attiecīgām nozarēm vai dažādot etnisko personāla politiku.
Izrādās, selektīva un saprātīga valsts administratīvo institūciju personāla etnizācija valdībām var būt noderīgs līdzeklis. Etnizācija kļūst politiski aktuāla un strīdīga problēma tikai relatīvi reti sastopamos gadījumos. Multietniska sabiedrība kopumā atzīst kontrolētas un neuzkrītošas etniskās vienpusības ievērošanu personāla vervēšanas politikā, īpaši tas attiecas uz militārajām un politiskajām institūcijām.
Arī problēmas daļēji vieglāk var novērst, ja pie varas esošā etniskā grupa ir tā pati, kura neatlaidīgi pieprasa kādas sociālekonomiskas problēmas risinājumu. Tad šī grupa ir mazāk tendēta, ka tie „labumi”, kas nenonāk pie viņiem, tiek novirzīti citām vajadzībām, lai subsidētu kādas citas konkurējošās etniskās grupas vēlmes. Pārsvarā gan multietniskas valdības noliedz, ka izmantotu etnicitāti valsts aparāta personāla vervēšanas personāla vervēšanas politikā.
„Politisku un sociālu sašutumu un agresiju var novirzīt un tā bieži vien tiek novirzīta no „racionāliem” uzbrukuma objektiem, kuri ir atbildīgi par to, ka sabiedrība pieredzējusi vilšanos, un var aizstāt ar objektiem, kuru līdzšinējās vēsturiskās vai stereotipiskās funkcijas un īpašības izveido tos par ievainojamiem un piemērotiem šādai ne visai labajai lomai.”
„Labāk un produktīvāk populācijas multietnisko raksturu centrālās elites izmanto tajos gadījumos, kad attīstības plānošanas nolūkā etniskās grupas tiek identificētas kā valsts administratīvās vienības.”

…