Izglītība. 17.gs. iezīmējās tendence uz kolektīvu zinātnisku problēmu risinājumu. Universitāšu vietā gara zinātņu citadeles vietu pakāpeniski ieņēma dažnedažādas akadēmijas, kas dibinājās ar Eiropas monarhu laipnu gādību. Piemēram, Londonas Karaliskā biedrība, Francijas Zinātņu akadēmija, Berlīnes Karaliskā zinātņu un literatūras akadēmija. Radās arī jauna zinātniskās informācijas apmaiņas forma – zinātniskā periodika.
Aristokrātus un labu daļu izglītoto ļaužu no vidusslāņa komersantiem šķīra viena barjera – latīņu valodas zināšanas. Vidusšķiru no pārējiem šķīra otra – lasīt un rakstītprasme. Vidusslāņa vīriešu kārtas jauniešiem jau no sākta gala bija jādomā par tēva biznesa turpināšanu, un viņi parasti apmeklēja nelielas privātas akadēmijas. Augstāko un vidējo kārtu meitenes, kā likums, izglītojās mājās, kur aristokrātiskās jaunkundzes apguva pamatiemaņas tādos priekšmetos kā modernās valodas, beletristika un mūzika. Zemniekiem un strādniekiem izglītoties nebija gandrīz nekādu iespēju, tomēr pierādījumi liecina, ka 17. un 18.gs. izglītības līmenis Eiropā krietni vien cēlies.…
