Iekšzemes kopprodukts un tā prognozēšana

Iekšzemes kopprodukts (IKP) ir jēdziens ekonomikā, noteiktas valsts ekonomiskā gada laikā saražoto un pārdoto galaproduktu naudas izteiksmē (tirgus cenās).
Iekšzemes kopprodukts rodas šādās sfērās:
1. nefinanšu organizācijās (jebkuros uzņēmumos, arī mājsaimniecībās) ražošanas un pakalpojumu sfērā;
2. bankās, krājaizdevu sabiedrībās (ar savu pakalpojumu loku);
3. valsts organizācijās, kas sniedz iedzīvotājiem dažāda rakstura pakalpojumus (ministrijās, tiesu iestādēs, policijā, robežapsardzē, armijā u.c.)
4. kultūras, izglītības iestādēs, kas specifiskā formā „ražo” iedzīvotājiem pakalpojumus;
5. veselības aprūpe (sniedz nozīmīgus dzīves un darbspēju saglabāšanas pakalpojumus).

Ir arī tautsaimniecības sfēras, kur nerodas iekšzemes kopprodukts. Teorētiķi parasti izdala divus neražīgos darbības veidus:
1. noteikta veida finanšu darījumus (valsts transferta maksājumus: pensijas, sociālie pabalsti u.c.; privātie transferta maksājumi: vecāku atmaksātas studijas, mantojums u.c.; operācijas ar vērtspapīriem utml);
2. lietotu preču pārdošana.
Vērtēt kādas valsts ekonomisko attīstību ieteicams pēc jaunrades rezultāta, ko no jauna saņem sabiedrība. Šādam raksturojumam tieši atbilst pievienotā vērtība. Katram ražošanas resursam, kas tiek izmantots saimniekošanā, ir jaunrades spēks. Šis spēks izpaužas konkrētā kategorijā ar noteiktu lielumu. Dabas resursi sniedz sabiedrībai renti, darbaspēks ar darba starpniecību nodrošina darba algu, kapitāls rada procentus, uzņēmējspējas ir peļņas avots. Šie ražošanas resursi darbojas mijiedarbībā un to jaunrades spēks cits citu papildina, vienoti rada pievienoto vērtību. Tirgus attiecības sadala minētos ienākumus starp ražošanas resursu īpašniekiem, un šo ienākumu kopsumma veido pievienoto vērtību. …