Ar šiem vārdiem es sākšu savu eseju, kurā es mēģināšu pierādīt nosaukuma „Mikelandželo – laikmeta spogulis” patiesību.
Pēc savu pirmo darbu beigšanas ( „Kentauru cīņa” un „Madonna pie kāpnēm”), Mikelandželo devās uz Boloņu, pēc tam uz Romu.…
Mikelandželo bija ģeniāla mākslinieka redze, un jau marmora bluķī viņš prata saskatīt tēlu, kas tajā ietverts. Viņš strādāja bez darba modeļa, pēc izjūtas atskaldīdams nost lieko. Tā tapuši visi viņa iekšēja sprieguma pilnie darbi.
