Tā vien šķiet, ka šis literatūras virziens, kliegtin kliedz par prātu, saprātu un gudrību, visu laiku neatstāj sajūta, ka šajā periodā vissvarīgākais ir bijis izskolot un attīstīt sabiedrību, viss parējais palicis it kā otrā plānā. Uzkrītoša ir arī mūžīgā spēkošanās gudrībā ar dabu un tās likumiem? Vai tiešām šajā laikā kritis tumsības priekškars un cilvēce tapusi apgaismota? Vai varētu būt, ka tikai šajā posmā, tā pa īstam, sāka novērtēt garīgās vērtības?
Ir ļoti grūti saprast, kāpēc tikai 17. gadsimta beigās cilvēcei tik svarīga bijusi prāta attīstība un izaugsme, jo apgūstot un lasot vēstures grāmatas, skološanās bijusi jau izsenis, tiesa gan, sākotnēji tā bija pieejama tikai augstāk stāvošiem un bagātiem ļaudīm, bet šajā posmā viss liecina par to, ka tā aizvien vairāk bijusi pietuvināta parastajiem ļautiņiem. It kā jau skaidrs, ka parastajai tautai nebija nedz laika, nedz līdzekļu, lai kam tādam veltītu savu laiku, tāpēc arī pilnīgi loģisks liekās fakts, ka lasīt mācēja tikai izredzētie, taču vairākos rakstu darbos redzams, ka tauta nav mācējusi arī pareizi runāt, kur nu vēl lasīt un rakstīt. Tas pats Kronvalda Atis, runā no Vidzemes skolotāju sapulces Turaidā min: „Bet, tautas valodu skaļi un pilnīgi neprazdami, velti pūlēsimies.…
