Pasakās darbojas arī dabas parādību tēli. Visbūtiskākais ir Vēja tēls no „Pasakas, kurā spēlējas, spēlējas, kamēr sāk spēlēt.” Vējš attēlots kā nebēdnīgs tēls, kurš nemitīgi spēlējas un ķēmojas. Vējam var būt vairākas izpausmes, no vieglas vēsmiņas līdz Virpuļvējam, kas satin palagus ap virvi. Stērbeles, šalle un cepuru bumbuļi sūdzējās, ka Vējš viņus ķerot. Visvairāk nokaitināta bija Frizūra, kura Sunim Funim lika noķert Vēju. Arī Sunim Funim bija veci rēķini kārtojami ar Vēju. Pasakā notiek nemitīga pakaļdzīšanās un Suņa Fuņa izjokošana. Vējš rāva projām desas smaržu, dūca tukšā pudelē, spēlējās ar palagiem, tad paslēpās dūmos, jaukdams Sunim Funim pēdas. Vēju nebija iespējams noķert. Tikai pret vakaru, kad iestājas miers, Vējš sāk pa īstam spēlēt. Visas dienas nebēdnības ir vajadzīgas tikai tādēļ, lai iesildītos īstai spēlei.
…
