“SOKRATA AIZSTĀVĒŠANĀS RUNA (APOLOĢIJA)” 29.-33. sadaļa
Tajā dzirdam Sokrātu Atēnu zvērināto tiesā. Jau iepriekš Sokrāts saprata, ka viņa stāvoklis īstenībā ir bezcerīgs: līdzšinējā dzīve, kuru viņš vadīja pilnīgā saskaņā ar savu sūtību un harmonijā ar sevi pašu, bija beigusies. Pat attaisnošanas gadījumā Sokrāts vairs nespētu atgriezties pie līdzšinējā dzīves veida, t.i., līdz šīm baudītas neierobežotas vārda un mācīšanas brīvības, nemaz nerunājot par to, ka attaisnošanu viņš varētu panākt tikai ar ļoti piesardzīgu, pat pazemīgu aizstāvēšanos, lūgšanos un kā viņš saka - nekrietnību. Tā kā tas viņam bija pilnīgi nepieņemami, viņš apzinoties savu stāvokli, atbrīvojās no jebkādiem aizstāvēšanās stratēģijas ierobežojumiem un teica visu, kas viņam šādā situācijā šķita pareizākais. Tā izskaidrojama viņa rīcība un uzvedība prāvas laikā, arī viņa atklātā un sarkastiskā tiesas runas valoda. Sokrāts citādi rīkoties nespēja, un tāpēc arī šī prāva nevarēja beigties savādāk. Mani ieinteresēja Sokrāta prāva un tieši nodaļas pēc nāves soda pasludināšanas, tādēļ ka vēlējos zināt, kāpēc Sokrāts neizmanto iespēju glābt savu dzīvību. Kā ir jāsaprot Sokrāta vēlēšanās mirt? Un izlasot šo fragmentu sapratu, ka viņam patiešām bija pamatoti iemesls tā rīkoties. …
