Galvenais tēls šajā lugā ir Vilhelms Tells. Viņam ir sieva un divi bērni, taču viņš nevienam neatteic palīdzību. Palīdz visiem, kas nav vainīgi, viņš ir drošsirdis, nesavtīgs un bezbailīgs : „Kas krietnis vīrs, par sevi nebēdā; uz dievu paļaujies, glābj vajāto!” Tells ir labestīgs, viņš palīdzēs jebkuram, nedomājot par to , kas varētu notikt ar viņu pašu. Viņam rūp citu liktenis: “Tells glābj pat jēriņu no bezdibeņa, un saviem draugiem lai viņš atrautos? Tik padomē jums nebūs manis gaidīt!! Es nespēju daudz spriest un pārdomāt; bet, ja kur darbā varat mani raidīt, Tad sauciet Tellu, Tells būs tūdaļ klāt.” Tells lugas sākumā neatbalsta vardarbību, taču lugas beigās viņš saprot, ka šoreiz savādāk nevar, ka ir jāatriebjas par to, ko viņam lika darīt: „Tu spiedi mani šaut uz bērna galvu – kad ceļos, bezspēkā, es tevi lūdzos, - tad sirdī briesmīgākā zvērestā, tik Dievs to dzirdēja, es nozvērējos, ka pirmais mērķis otram šāvienam būs tava sirds. – ko toreiz zvērēju, kad elles mokas metās mani dzeldēt, tas parāds svēts”.
Vēl viens nozīmīgs tēls šajā lugā ir soģis Geslers. Zemniekiem no viņa ir bail, jo viņš ir negodīgs, prasa lietas, kas liecina to, ka viņam nav jūtīguma un labestības.…
