Kādu laiku atpakaļ biju nopietni ķērusies pie Bībeles lasīšanas. Toreiz, atbilstoši manam vecumam, tā bija bērnu Bībele. Bībeli uztvēru kā varen neinteresantu grāmatu, kuras mērķis man bija visai neskaidrs. Grāmatā, kura tika tik ļoti slavināta, nekā vairāk kā pāris interesantas bildītes nesaskatīju.
Šobrīd, lasot Bībeli ar mērķi atrast rakstītajā kādas jaunas atziņas, problēmas, šaubas vai cilvēciskas attiecības rodas pavisam cits iespaids. Sāku saprast tos cilvēkus, kas ar visu sirdi un dvēseli tic Bībelē rakstītajam, tās atbildes uz jautājumiem, ko viņi rod Bībelē. Saprotu, ka visas gudrās atziņas pie kā mēs nonākam mūsdienās, ir tikai jauns jau esošo atziņu interpretējums, un visas šīs atziņas atrodamas Bībelē.
Katrs cilvēks savā dzīvē sastopas ar mīlestību, katram tas liekas kas jauns un nepieredzēts. Iesākumā cilvēks to uztver dažādi, tas pieņem daudzus aplamus spriedumus – tic, ka viņš spēj kontrolēt savu mīlestību, tic, ka mīlestība nekontrolē viņu, tic, ka viņa spēkos ir to iesākt un izbeigt. Tikai vēlāk caur savu pieredzi un sajūtām izejot, cilvēks it kā pēkšņi atskārš, ka šī nu ir tā lieta, ko viņš patiesi nekontrolē.
…
