Saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma XI sadaļas „Sociālā politika, izglītība, arodmācības un jaunieši” 136. panta pirmo daļu Kopiena atzīst sociālās pamattiesības un mērķus, kas ir izklāstīti 1961. gada Eiropas Sociālajā hartā un 1989. gada Kopienas Darbinieku sociālajā pamattiesību hartā (tālāk tekstā – Sociālo pamattiesību harta).
„Sākotnēji Sociālo pamattiesību hartu bija domāts attiecināt uz dalībvalstu pilsoņiem un visām Kopienas jurisdikcijas pakļautajām personām, taču beigās Hartas subjektu loks tika sašaurināts, attiecinot to vienīgi uz darbiniekie. (..) Sociālo pamattiesību harta traktējama kā sui generis akts, kā svinīga dalībvalstu deklarācija, kas saturēja sociālās politikas vadlīnijas.” [1.; 272. lpp.]
Viena no minētajā hartā uzskaitītajām sociālajām pamattiesībām ir bērnu un pusaudžu tiesību aizsardzība.
Savukārt Eiropas Savienības pamattiesību hartā, kurā apvienotas vispārējās cilvēktiesības, politiskās, ekonomiskās un sociālās tiesības, kas līdz šim bija izteiktas atsevišķos nacionālajos, Eiropas mēroga un starptautiskos tiesību aktos, ir atsevišķs pants (32. pants), kas paredz bērnu darba aizliegšanu un strādājošo jauniešu aizsardzību. [2.;73.lpp.]
Jāatzīmē, ka nozīmīgi starptautisko tiesību instrumenti, kuri regulē bērna tiesību aizsardzības jautājumus darba attiecību jomā, ir Starptautiskās Darba Organizācijas 1999. gada 17. jūnija Bērnu darba ļaunāko formu konvencija (Nr. 182) un 1973. gada 26. jūnija Minimālā vecuma konvencija (Nr. 138), kā arī minēto konvenciju normu piemērošanu skaidrojošās rekomendācijas (Nr. 190 un Nr. 146). Minētās konvencijas Latvija ratificēja 2006. gada 2. jūnijā.…
