Ekonomikas teorija kā sabiedriska zinātne radās 18. gadsimtā. Termins ekonomika ir aizgūts no grieķu valodas vārds oikonomia ( oiko - maja, mājsaimiecība, nomos – likums).1
Par pirmo ekonomistu tiek uzskatīts Aristotelis, taču ekonomija vēl nav izveidojusies kā zinātne. Zīmīgs periods ekonomijas attīstībā ir kapitālisma sākums, kad rodas vesela ekonomistu paaudze un rodas termins politiskā ekonomija. Kā zinātne politiskā ekonomija tiek datēta ar 1776. gadu, kad angļu ekonomists Ādams Smits publicē darbu „Pētījums par tautu bagātības dabu un cēloņiem”. 19.gs. otrajā pusē termins politiskā ekonomija tiek nomainīts ar apzīmējumu ekonomikas teorija. 2
Ekonomikas teorija ir mācība par to, kādā veidā cilvēki izmanto ierobežotos resursus, lai maksimāli apmierinātu savas vajadzības. 3 Angļu ekonomists A.Maršals kā ekonomikas teorijas uzdevumu min saimniecisko procesu pētīšanu visās ekonomiskajās sistēmās, atmetot šķirisko pieeju atsevišķu jautājumu skaidrošanā.4
Ekonomikas teoriju veido divi saimniekošanas līmeņi – mikroekonomika un makroekonomika. Mikroekonomika ir ekonomikas teorijas sastāvdaļa, kas dod zināšanas par individuālas saimnieciskas vienības rīcību. Ārzemju autori šo jēdzienu definē līdzīgi kā V.Bikse, taču kā galvenos uzdevumus izvirzot individuālā tirgus darbības, nodokļu sadales starp precēm un pakalpojumiem pētīšanu. 5 Savukārt makroekonomika ir ekonomikas teorijas sastāvdaļa, kas dod zināšanas par cēloņsakarībām tautsaimniecības līmenī.6 Galvenie uzdevumi ir visaptverošu ekonomisko aktivitāšu pētīšana – bezdarbs, nacionālie ienākumi, vidējās cenas, inflācija un tml.7
…
