Saskaņā ar kūdras atradņu klasifikāciju, purvainu vietu droši var saukt par purvu tikai tad, ja tajā ir vismaz 30 centimetrus biezs kūdras slānis. Taču, tā kā biotopus klasificē pēc augu sabiedrībām, tad par purvu varam saukt ikvienu tādu vietu, kurā ir purvam raksturīgā augu valsts. Arī purvos ar 5 centimetrus biezu kūdras slāni var tikt sastaptas purviem raksturīgās augu sugas, piemēram, rūsganā melncere, odu gimnadēnija vai Devela grīslis.
Mitrumā izveidojas tādu augu sabiedrības, kam nepieciešams liels mitrums vai kas spējīgi piemēroties šim mitrumam. Rudenī, veģetācijas periodam izbeidzoties, augi atmirst un satrūd – mikroorganismi un sēnes sadala organiskās vielas minerālvielās, kas vēlāk sajaucas ar augsni. Taču, tā kā purvā ir tik mitrs, mikroorganismi šeit nevar darboties tik aktīvi kā augsnē, jo tiem trūkst skābekļa. Slāņos sablīvējas augu atliekas, un no tām veidojas kūdra. Tas viss kopā veido īpašu purva klimatu – mikroklimatu, kas ietekmē siltuma režīmu augsnē, gaisā un arī gaisa mitrumu (www.daba.lv).
Purvi Latvijas teritorijā sākuši veidoties jau leduslaikmeta beigu posmā, kad klimats kļuva siltāks, taču lielākā daļa purvu izveidojās pēcledus laikmetā. Purvu veidošanās turpinās arī mūsdienās. To nosaka galvenokārt klimats, reljefs, un ūdens necaurlaidīgie ieži purva pamatnē…
