Sapņu, ideālu meklējumi, smalkuma, dziļuma, patiesuma un garīgo vērtību alkas caurvij kā Friča Bārdas daiļradi, tā dzīvi. Romantiķis, nesaprastais vientuļnieks, kam sveša nav pārākuma sajūta – tā par Frici Bārdu runā viņa dzeja, vēstīdama par dzejnieka ilgu un sapņu pasauli, kura stāv augstu pāri parasta cilvēka ikdienišķajām domām, darbiem, kaislei un mērķiem.
“Par dziļu es no dzīves ievainots,” saka Fricis Bārda un sāpju remdinājumu, laimi un atveldzi meklē savā sapņu pasaulē. Cik bezspēcīgs dzejnieks jūtas uz šīs rūpēs nogrimušās, kaisles apmātās pasaules, tik apmierināts un laimīgs debesīs – savā iedomātajā, ideālajā valstībā:
“Tik sapņi un tumšzaļas skumjas
manu dvēseles nemieru dzēš.
Tik sapņos un tumšzaļās skumjās
man debess ir tuvu un mirdz.”
Fricis Bārda atzīst, ka viņam netīk šīs pasaules laicīgās nodarbošanās – ne fiziskais, ne garīgais darbs; viņš tam nav piemērots. Tā vietā dzejnieks daudz labāk bagātina savu garu un dvēseli:
“Man tava dziesma tīk un tava dzidrā balss
Tik netīk ābece, kas nāk pēc viņas.…
