Tabu sadalās divās pretējās nozīmēs – svēts, iesvaidīts / baigs, bīstams, aizliegts.
Tabu ~ svētbijība; mūsu pašu ētikas, normu un dažādu nerakstīto likumu konservatīva ievērošana.
Tabu ierobežojumi – pašaizliedzoši, nevis ar kāda dieva bausli noteikti aizliegumi.
Tiem nav nekāda pamatojuma; to izcelsme nav zināma; lai arī mums tie šķiet nesaprotami, tie ir pašsaprotami tiem, kuri tiem pakļaujas.
Vunts to dēvē par vissenāko nerakstīto cilvēces likumu kodeksu.
Tabu sevī ietver:
- personu vai lietu svēto/nešķīsto raksturu;
- no šī rakstura izejošo ierobežojuma veidu;
- svētumu/nešķīstumu, kas rodas, pārkāpjot šo aizliegumu.
Tabu veidi:
- dabisks jeb tiešs, kas rodas no noslēpumaina spēka (mana), kas piemīt kādam cilvēkam vai lietai;
- translēts jeb netiešs, kurš rodas no šī paša spēka, bet ir vai nu iegūts, vai nu priestera, virsaiša iedots;
- tas, kurš atrodas starp abiem iepriekš minētajiem – kad runa ir par abiem faktoriem (piem., vīrietis apprec sievu).
…
