Laikmets latviešu autoru darbos
Visu cilvēces vēsturi varētu iedalīt laikmetos – laika posmos, kurus raksturo šajā laikā pastāvošais sabiedrības domāšanas veids, tradīcijas, sociālais un ekonomiskais stāvoklis. Informāciju par kādu laikmetu sniedz gan rakstiski, gan lietiski vēstures avoti, taču, manuprāt, visspilgtāk laikmets atklājas daiļliteratūras darbos, jo tie ne tikai sniedz informāciju par noteiktu laikmetu, bet arī ļauj lasītājam izjust laikmeta garu.
Līdz 19. gs. vidum Latvija vēl ir agrāra valsts, lielākā daļa latviešu ir vai nu nabadzīgi zemnieki, vai bezzemnieki – bagātu vācbaltiešu muižnieku kalpi. Apmēram gadsimta vidū zemniekiem rodas iespēja savu zemi izpirkt. Zemniekiem ir divas iespējas, kā tikt „pie sava, kaktiņa, sava zemes stūrīša”, – vai nu apprecoties ar bagātu cilvēku (kas, protams, bija iespējams arī agrāk), vai izpērkot zemi par lielu naudu. Šo laikmetu, manuprāt, vislabāk attēlo Brāļu Kaudzīšu romāns „Mērnieku laiki” un dažas Rūdolfa Blaumaņa noveles, piemēram, noveles „Purva bridējs”, „Salna pavasarī” un Laimes klēpī”, kurās sievietei ir iespēja, atsakoties no mīlestības, kļūt par bagātu saimnieci.. Romānā „Mērnieku laiki” skaidri atklājas tā laikmeta sabiedrībai raksturīgais – korupcija, lielība, kārkluvācietība, vienkāršo cilvēku neizglītotība, pat muļķība.
…
