Neviens mani neredz. Neviens mani nedzird. Neviens nav sajutis manu saldsērīgo skatienu, kas vienmēr vēro tikai no malas. Pat ja kāds mani reiz pamanītu, tad varētu vien piebilst: „Vai tad neviens nemanīja, ka viņa neelpo?” Un varbūt tā pat ir labāk. Jo es vienmēr būšu tikai otrā plāna aktrise lētā meksikāņu ziepju operā. Primadonna esi Tu! Es nesūdzos, ka esmu Tavas maskarādes ēnā, ir tikai mazliet skumji... Jo es elpoju savādāk.
Salst... Tik ļoti salst... Tu stāvi kalnā galā un centies ar savām ledainajām rokām tvert pēc kāda, ko varētu sasildīt. Bet velti. Viņi paši traucas Tavos ledainajos apskāvienos, lai gan Tu esi visaukstākā no visiem. Bet viņi to tā arī nekad nav pamanījuši... Es gan.
Visi ir laimīgi. Visi smejas. Tava balss ir tik skaista, dzidra un skanīga.
…
