-
Mūzikas koncepts Gunta Bereļa romānā "Ugunīgi vērši ar zelta ragiem"
Mūzika ir pārpilna ar klajiem zemtekstiem.” (253) „Sieviete kā mūzika. Sieviete un mūzika. Sieviete kā mūzikas mūza. Visriņķī – mūzikas instrumenti. Pārējie spēlmaņi ir izgājuši, palikuši vien instrumenti, kas saslieti gar sienām, pie krēsliem (..) pietiek ar mūzikas mūzu, kas pasauli spēj piepildīt ar pārpasaulīgām skaņām... Pasaule viņai pakļausies, mūzika iznīcina pasauli... Mirklis pirms pasaules bojāejas mūzikas apokalipsē.” (240)
Senākās ķīniešu oktāvas pustoņiem tiek piedēvētas iņ un jan īpašības, tādējādi mūzika kļuva par būtisku pretstatus apvienojošu dualitātes simbolu. Mākslas mūziķi un mūzikas instrumenti bieži simbolizē mieru vai mīlestību. Šajā romānā var izcelt šo opozīciju, romānā mūzika saistībā ar lirikas „es” simbolizē negācijas, mūzika tiek salīdzināta ar troksni, šausmām mūziķi asociējas ar slimībām, pret mūziku ir sarkastiska attieksme: „Smilkstu sonāte”, „Smilkstu sonāte artrītam un rīkles vēzim” (81), „Himna taisnās zarnas vēzim”, „Glaukomas maršs” (84), „Išēmiskais kvartets” – slavenu komponistu darbi tiek izsmieti un pārveidoti. Tas pats pretstats vērojams romāna nodaļā par mākslinieku, kur mūzika ir iedvesmas avots, tā ir harmonija, kuru cilvēks iegūst arī seksuālā akta laikā.
Secinot var teikt, ka mūzika prozā pilda ļoti svarīgas funkcijas, pateicoties mūzikai, daiļdarbs iegūst zināmu emocionalitāti. Mūzikas tēla ievijums daiļdarbā rada sižetisko savdabību, bet blakus redzes gleznām, lasītājam rodas iespēja baudīt arī dzirdes gleznas, tādējādi var teikt, ka no mūzikas literatūra ir pārņēmusi ne tikai ritmu, intonāciju, bet arī vienu no svarīgākajām funkcijām un raksturīgākajām īpašībām – harmoniju, spēju piesaistīt lasītāju, sniegt estētisko baudu. Tajā pašā mirklī gribas uzdot jautājumu – vai labs rakstnieks nav arī izcils mūziķis un mākslinieks un otrādi?
…
Mūzika jau no pirmsākumiem simbolizē mītisko kārtību. Dažās mitoloģijas mūzika tiek saistīta ar dzīvības izcelšanos, piemēram, Indijā hinduisti skaņu uzskata par dievišķās enerģijas sākotnējo vibrāciju. Tā cēlusies leģenda par Krišnas flautu, kas lika rasties pasaulei. Savukārt Platons uzskatīja, ka Visuma pamatā ir mūzikas gammas un skaitlis un, ka kustoties ar dažādiem ātrumiem, planētas radītu dievišķu harmoniju – tapāt kā, stīgām vibrējot dažādā ātrumā, mainās toņu augstums. Bet renesanses laikmetā uz dažiem instrumentiem varēja atrast šādus vārdus: „Mūzika dziedē garu un miesu”. Mūzika vieno cilvēkus, neskatoties uz to, ka katrs cilvēks mūžīgu uztver atšķirīgi, tomēr katrs apzinās tās svarīgo lomu visas tautas lomā.