Kopš mūsdienu valstu sistēmas izveidošanās Rišeljē laikos valstis, kuras atradās Eiropas malās - Lielbritānija Francija un Krievija -, izdarīja spiedienu uz centru. Tagad Eiropas centrs pirmoreiz bija kļuvis pietiekami spēcīgs, lai izdarītu spiedienu uz perifēriju.
Ap Vīnes kongresa laiku Krievija, iespējams bija pati spēcīgākā valsts kontinentā. 20. gs. vidū tā jau izvirzījās par vienu no divām pasaules lielvarām, bet tad, 40 gadus vēlāk sabruka. Tā kā caram Krievijā piederēja absolūtā vara, Krievijas valdnieku ārpolitika bija ļoti patvaļīga. Krievijas raksturīgākā iezīme bija paradokss. Tā nemitīgi karoja un izpletās visos virzienos, lai arī pati visu laiku uzskatīja, ka tiek apdraudēta. Pakāpeniski Krievija sāka apdraudēt gan Eiropas spēku līdzsvaru, gan kaimiņu suverenitāti visā savā plašajā pierobežā. Neatkarīgi no tā, cik liela teritorija atradās tās kontrolē, Krievija nepielūdzami bīdīja savas robežas arvien tālāk. Pat aizstāvot leģimitāti, Krievijas attieksme bija daudz mesiānistiskāka – un līdz ar to imperiālistiska – neka pārējiem konservatīvajiem galmiem.…
