Programmēšanas valodu attīstība, kā jau zināms, sākās pirms vairāk nekā simts gadiem, kad Čārlz Beibidžs izgudroja savu analītisko mašīnu. Kā mūsdienās ir pieņemts uzskatīt, tad viņa līdzdalībniece šajā procesā Ada Lavleisa bija pirmā programmētāja un programmēšana notika ar perfokaršu palīdzību. Informāciju, kura bija nepieciešamas apstrādāt ievadīja, tā sauktajā, skaitļotājā ar to palīdzību.
Tātad pirmatnējām programmēšanas valodām pamatprincips bija tāds, ka atkarībā no caurumiem perfokartē, skaitļotājs tika iestatīts nepieciešamajā stāvoklī, lai varētu veikt atbilstošu uzdevumu. Kā man zināms, tad šāds princips ļoti ilgi saglabājās, piemēram, aužamajām stellēm. Lai nebūtu jābūvē jaunas stelles, tad atlika vienkārši nomainīt perfokarti un stelles auda pavisam citu rakstu. Es domāju, ka šis princips ļāva pietiekoši labi izmantot tā laika programmējamās ierīces, tomēr darbs bija ļoti ietilpīgs un arī programmētājam bija jābūt ļoti augsta līmeņa speciālistam, jo kļūdas nedrīkstēja būt īpaši daudz.…
