Žurnālistu darbam ir kas līdzīgs ar ugunsdzēsēju, policistu un ārstu profesijām. Tā ir pārāk svarīga profesija, lai to vienkārši pamestu kādu grūtību vai neveiksmju priekšā. Materiālā kā viens no piemēriem ir tūkstošgades sagaidīšanas nakts, kad žurnālistam ir jāstrādā, jo šis notikums pāršalc visu pasauli. Turklāt arī paši žurnālisti sev ir radījuši šādus apstākļus, kad viņi nevar būt brīvi, lai draugu un ģimenes lokā to sagaidītu. Ir jāvēro, jāveido sižeti par to, kas tad īsti notiek pusnakti gaidot, jo ne tikai dzeltenā prese ir veidojusi rakstu sērijas par to, kas iespējams notiks šajā maģiskajā naktī, bet arī prestiži laikraksti ir devuši savu artavu. Tāpēc žurnālistiem arī tūkstošgades naktī bija jāstrādā, lai turpinātu informēt lasītājus. Daudzi notikumi, ko pareģoja, piemēram, vispasaules kiberuzbrukumus, kura laikā visi pasaules datoru tīkli tiks uzlauzti, šajā naktī nenotika, tomēr žurnālistiem bija jāseko līdzi notikumiem, ko viņi līdz tam brīdim bija rakstījuši kā par iespējamu.
Kā jau minēju, liela daļa notikumu, ko žurnālisti iepriekš bija aprakstījuši un pat pētījuši – nenotika. Tāpēc radās milzu problēma, jo būtībā nebija par ko rakstīt. …
