Ojārs Vācietis jautā lasītājam, cik skaidra ir viņa sirdsapziņa. Mūsdienu cilvēks ir nevis pielāgojies dabas likumiem, bet pielāgojis vidi, citus un pats sevi īpašiem apstākļiem. Arī šādā, izmainītā pasaulē Ojārs Vācietis aicina neaizmirst sensenas vērtības, saglabāt sevī cilvēku – izkopt, attīstīt savu personību, nezaudēt interesi un prieku par dabas skaistumu, saudzīgi un ar cieņu pret to izturēties un saglabāt patiesas, līdzvērtīgas un uzmanības pilnas attiecības ar līdzcilvēkiem.
Mīlestības un dabas skaistuma pilna, tomēr dažkārt arī skaudra, tieša un patiesa – tāda, manuprāt, ir Ojāra Vācieša dzeja. Cik smalki un bezgala humāni O.Vācietis prata pateikt jau tajos tālajos gados, kad visu noteica cenzūra un cilvēki nebija gatavi demokrātijai un brīvām sarunām tādā vidē. Par tiešumu un skaudrumu, bet arī par toleranci, dziļu pietāti un mīlestību, man lika aizdomāties arī rindas no dzejoļa „Ceļš”.
…
