Pirmos pētījumus par līderības fenomenu veica rietumu sociologi pagājušā gadsimta 1930. gados. Pamatojoties uz minētajiem pētījumiem, tika noteikts, ka līderība – tas ir noteikts uzvedības veids, kā arī tika izteikts pieņēmums, ka šādu uzvedības veidu var iemācīt. Līderība tika atklāta 3 veida sabiedrībās: brīvās konkurences sabiedrībā, autoritārā un demokrātiskā sabiedrībā. Pētījumos apstiprinājās, ka produktīvākas ir tās grupas, kuras izmanto demokrātisko līderības stilu: kad cilvēki piedalās lēmumu pieņemšanas procesā un projekta attīstībā.
Līderību pētījuši tādi autori kā R.Stogdills, F.Fidlers, E.A.Arkins, V.Behterevs, I.Blonskis, A.Lazurskis, D.Elkoņins, K.Levins, R.Lipits, R.Vaits, Dž.M.Bērnss u.c.
Par līderi tiek uzskatīts grupas loceklis, kurš nozīmīgās situācijās spēj būtiski ietekmēt pārējo grupas locekļu uzvedību. Līderis ir grupas loceklis, kurš spontāni tiek izvirzīts neoficiāla vadītāja lomai noteiktā, specifiskā, pietiekami nozīmīgā situācijā, lai nodrošinātu kopīgu, kolektīvu cilvēku darbību ātrākai un veiksmīgākai kopēja mērķa sasniegšanai. (B.Parigins, 2001) Līderība ir dominēšanas un pakļaušanās, ietekmes un sekošanas attiecības grupas starppersonu attiecību sistēmā. Līderība ir vienlaicīgi gan objektīvu (grupas intereses, mērķi, vajadzības un uzdevumi konkrētā situācijā), gan subjektīvu (indivīda kā grupas darbības iniciatora un organizators individuāli – tipoloģiskās īpatnības) faktoru rezultāts (B.Parigins, 2001)…
