“Dzeja ir gadu tūkstošos radīta un slīpēta cilvēku otrā valoda, kas izsaka to, ko pirmā – parastā nespēj, jo tai nav tādu paņēmienu kā dzejai.” Imants Auziņš, mēģinādams formulēt poēziju, netieši mani ved pie Jura Helda. Viņa dzeja ir tā, kas izsaka, ko parastā valoda nespēj. Ielūkoties cilvēka apziņas plūsmā, paļaujoties uz zemapziņas radītiem tēliem caur impresionismu un sirreālismu uz lasītāju, kam jāspēj tvert vīzijas, tēlus. Tas nav viegli, jo epitetu, metaforu, personifikāciju, alegoriju un metonīmiju pārbagātība dod tikai vienu uztveres iespējamību – asociatīvo, kas gan pati par sevi ir interpretācijas un izpratnes ziņā viena no bagātīgākajām.
Dzejas uzplaukums sākās tad, kad “visā kultūras un mākslas dzīvē savas pilnīgās tiesības atguva subjektīvais moments”(V.Valainis). Un “Naktspunta testaments” – dziesmas, ko izdzied indivīds, filozofiska dzeja, kas atklājas tikai tiešā saskarsmē, dvēsele dvēselei, jo nav vispār uztveramas, vienotas idejas, ir tikai katram pilnīgi citādi uztverama, asociatīva tēlu sistēma. Biju ļoti pārsteigta par krājuma noformējumā izmantoto oranži sarkano un rozā krāsu, nespēju to pieņemt, jo pilnīgi noteikti naktsputnu izjutu zilu. Nakts putns ir putns, kas medī naktī, paļaujoties nevis uz redzi, bet gan uz dzirdi. Tātad daudz spēcīgāk attīstīts šis maņu orgāns. Bet tā ir jābūt, lai izdzīvotu. Un testaments ir doma par nāvi. Krēslas un tumsas krāsas pieprasa mans nosaukuma interpretējums, nevis dzīvespriecīgo, košo un vieglo krāsojumu.
…
