Manas pārdomas
Man pašai ir grūti spriest par šiem padomju gadiem, jo pati neesmu tos piedzīvojusi. Pēc vecāku stāstītā, grāmatās lasītā un filmās redzētā, spriežu, ka šie laiki ir savdabīgi un atšķirīgi no mūsdienām.
Uzskatu, ka staļinisma laiks bija visnežēlīgākais, deportāciju uz sodu dēļ. Pēc manām domām šis ir smagākais laiks Latvijas vēsturē un ceru, ka vairs nekad nenāksies ko tādu piedzīvot. To bija grūti pārdzīvot, jo tas bija pēckara periods, kad gandrīz viss ir iznīcināts un cilvēki nezin kā rīkoties. Vistrakāk ir sievietēm, kuras ir palikušas vienas ar bērniem,jo viņu vīri ir gājuši bojā karā, bet viņas bija stipras un nepadevās, tāda bija arī mana vecvecmāmiņa.
Pēc Staļina nāves 1953. gadā notika lielas pārmaiņas, protams, uz labu. Tas viss attīstīja valsts augšup eju. Vienīgais šī laika mīnuss ir liela rusifikācija un emigrācija, kas mainīja Latvijas minoritāšu sastāvu un skaitu. Labākais ir cilvēku izlaišana no gūsta. Visspilgtāk atmiņā man paliek kukurūzas stādīšana, tā atgādina Hruščova laikus.
Brežņeva laiks ir labs kultūras attīstībai. Tas tautai ļāva izpausties un apzināties sevi pašu un tas vērtību. Ekonomikas stagnācija, bija, manuprāt, bija arī tā kāpēc sāka brukt Padomju Savienība.
Nākamie vadītāji, vairs nespēja neko darīt, jo iepriekšējie vadītāji visu bija mainījuši un sabojājuši ar ko tauta nesamierinājas un šie vadoņi nespēja cīnīties. J. Andropovs un K. Černenko vispār bija veci un viegli manipulējami ko izmantoja viņu ievēlētāji.
Gorbučova laiks ir pateicīgs Latvijas Republikai, jo sākās 3. atmoda. …
