“Oligofrēnija” (oligophrenia) (gr.) oligos - par maz; phrēn, (frenos) - prāts; - ir viena no galvenajām speciālās pedagoģijas (agrākais nosaukums: defektoloģija; defectus (lat.) - trūkums; logos (gr.) - vārds, mācība) nozarēm.Latvijā oligofrēnopedagoģija kā patstāvīga speciālās zinātnes nozare sākusi attīstīties tikai XX gadsimta sākumā. Šeit īpaša loma bija Krievijas un Francijas ietekmei, kur veiktie pētījumi ir uzskatāmi kā oligofrēnopedagoģijas pamats pasaules kontekstā
1854. gadā Fridrihs Placs par ievērojamu samaksu noorganizēja četru bērnu uzraudzīšanu. Tie bija bagātāko ļaužu atvases ļoti smagā oligofrēnijas pakāpē, kā dēļ bija nepieciešams viņus izolēt no apkārtējās sabiedrības, kurā viņi neiederējās. Tā Latvijā bija pirmā patversme šādiem bērniem - "Idioten Anstalt". Savas pastāvēšanas pirmsākumos šīs iestādes vienīgais uzdevums bija šo bērnu aprūpe un pieskatīšana, paslēpjot viņus no apkārtējās sabiedrības. Praktiski nekāds darbs šo bērnu apmācībai iesākumā netika veikts. Turpmāko gadu laikā "Idioten Anstalt" kļuva arvien populārāka, un audzēkņu skaits nemitīgi palielinājās. Šeit bija iespējams ievietot jebkuru augstāko aprindu bērnu, kuram bija kāds acīmredzams defekts, kas izpaudās prāta spējās, galvenokārt kā idiotija, smaga imbecilitāte, atsevišķas epilepsijas formas vai arī īpaši mazspējīgiem bērniem raksturīgās īpašībās. Šajā iestādē tad arī tika veikti pirmie mēģinājumi šādus bērnus apmācīt.
Smagākajos gadījumos bērni tika tikai pieskatīti, taču daļa bērnu saņēma noteiktu apmācību - sākot no elementārākajām pašapkalpes darbu iemaņām un beidzot ar dziesmām, rotaļām, fizisko kultūru, zīmēšanu, zināšanām par Dievu un pat lasītprasmes, rakstītprasmes, aritmētikas iemaņām. …
