Vienreiz bija tāds vectēvs, tas atdeva visu mantu saviem bērniem, iesēdās aizkrāsnē un sacīja :”Nu es te sildīšos! Bet bērni viņu aizmirsa. Tad šis poda laiskā sabēra stiklus, pažvadzināja tos pa reizei, un bērni domāja, ka nauda skanot. Un uzreiz tiem aizkrāsne palika par mīļāko vietu visā mājā.
Kas nevar satikt, tie diezgan tālu viens no otra nevar aiziet.
Ikkatram jāskatās uz priekšu. Uz turieni tā dzīšanās, tur tās cerības, priekš tam tās pūles. Maz tādu, kam gribas pamest aci atpakaļ, sak , kā tiem tur iet, kas man aiz muguras?
Jo retāki viesi, jo veiklākas namamātei kājas.…
