Tomēr jāatzīst, ka politikas lauciņā uzskatāmus mediatizācijas piemērus atrast ir daudz vieglāk. Negribētos arī piekrist atsevišķu autoru, kā Bodrijāra skatījumam, ka mediatizācija ir attiecināma uz visu postmodernitātes procesu kopumā. Autors norāda, ka mediju signāli, vēstījums, skaņa utml. formē jaunus realitātes simulakrus, kas ne tikai šķiet reālāki par fiziskajiem, bet arī tiecas tos aizstāt (Baudrillard,1994). Personīgi uzskatu kā šāda nostāja ir nedaudz pārspīlēta un medijiem nav vienāda un liela ietekme uz katru no ikdienas dzīves aspektiem.
Ar mediatizācijas koncepta palīdzību pētnieks var visai labi izprast, kā mediju tiek izmantoti kā sava veida arēna dažādu jautājumu leģitimācijā. Visai bieži mediji kalpo, kā sabiedriskās domas formētāji un „iesildītāji”. Bieži vien ar mediju palīdzību tiek panākta zinātnes leģitimācija, kā, piemēram, jautājums par gēnu inženieriju (Väliverronen, 2001). Līdz ar to mediji kalpo kā aģenti kulturālām un sociālām izmaiņām (Hjarvard, 2008). Manuprāt, pētot sabiedriskās domas jautājumu, visai noderīga būtu šī jautājuma pētīšana saistībā ar mediatizācijas konceptu. Jāpiebilst, ka mediatizācijas konceptam, manuprāt, ir visnotaļ lielas perspektīvas masu mediju efektu pētniecībā, ņemot vērā faktu, ka koncepts ir aplūkojams visai ciešā saistībā ar masu medijiem un to efektiem.
…
