| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Ievads | 3 | |
| 1. | Dabisko tiesību jēdziens un to izcelšanās | 5 |
| 1.1. | Dabisko tiesību jēdziena izpratne | 5 |
| 1.2. | Dabisko tiesību rašanās | 8 |
| 2. | Dabisko tiesību periodizācija un attīstība | 11 |
| 2.1. | Antīkās dabiskās tiesības | 11 |
| 2.2. | Kristīgi teoloģiskās (viduslaiku) dabiskās tiesības | 13 |
| 2.3. | Apgaismības (saprāta) dabiskās tiesības | 16 |
| 3. | Dabisko tiesību ideju atspoguļojums normatīvajos aktos | 20 |
| Kopsavilkums | 24 | |
| Izmantoto avotu saraksts | 25 |
Kopsavilkums
Uz veiktā pētījuma pamata, var veikt sekojošus secinājumus.
1. Dabisko tiesību tēma ir visai aktuāla, kā arī tiek aktīvi vērtēta un pārskatīta juridiskajā literatūrā, gan teorētiķu, gan praktiķu vidū.
2. Dabisko tiesību pirmsākumi vērojami Senajā Romā un Grieķijā. Par dabisko tiesību domas atklājējiem tiek uzskatāmi sofisti 5.gs.p.m.ē.
3. Analizējot dabisko un pozitīvo tiesību izscelšanās avotus tika noskaidrots, ka dabiskās tiesības rodas no dabas, cilvēka saprāta, savukārt pozitīvās tiesības izdod likumdevējs.
4. Antīkajos laikos tika uzskatīts, ka dabiskās tiesības izriet no dabas. Šajā laika posmā vadījās no tā viedokļa, ka dabiskās tiesības nosaka kas ir taisnīgi un kas nav.
5. Viduslaikos par dabisko tiesību avotu vai radītāju tika uzskatīts Dievs. Tas tika saistīts ar to, ka šajā laika posmā dabiskās tiesības tika papildinātas ar reliģiskās ticības elementu.
6. Visbeidzot jaunajos laikos tika izveidota dabisko tiesību doktrīna (teorija, skola) un dabiskās tiesības sāk iekļaut likumos. Šajā laika posmā dabiskās tiesības netika atzītas par mūžīgajām tiesībām.
7. Mūsdienās likumdevējs aizvien vairāk pozitivē dabiskās tiesības, jo aizvien vairāk tiek aizskartas cilvēku pamattiesības, bet dabisko tiesību iekļaušana tiesibu normās ļauj risināt šo problēmu .
8. Nav iespējams pilnīgi atteikties no dabiskajām tiesībām kaut vai tādēļ, ka eksistējošām tiesību normām ir jābalstās uz kaut kādiem objektīviem izcelšanās pirmsākumiem, kuri nav atkarīgi no cilvēka.
Runājot par priekšlikumiem. Pēc autores viedokļa, šeit var minēt problēmu, kas pastāv valstīs, kur netiek atbalstītas dabiskās tiesības. Šajās valstīs būtu jāpievērš lielāka uzmanība šīm tiesībām, jo tādā veidā tas sekmētu sabiedrības attiecības ar valsti un cilvēki savā valstī justos drošāki.
Pētījumā izvirzītais mērķis tika pilnībā sasniegts, tā kā tika izpētīti visi būtiskākie momenti, sākot no dabisko tiesību izcelšanās, beidzot ar dabisko tiesību ideju izpēti normatīvajos aktos.
Pētījuma hipotēze darba gaitā tika apstiprināta, jo darbā tika pētītas vairākas valstis, kurās tika saskatītas problemas ar cilvēku dabisko tiesību ievērošanu, kā arī autore nonāca pie secinājuma, ka Latvijas normatīvajos aktos tiek intensīvi iekļautas dabiksās tiesības.
…
Šī studiju darba tēma ir tiesību izpratne dabisko tiesību doktrīnā. Šīs tēmas aktualitāte atklājas tajā, ka cilvēka dabisko tiesību pieprasījums un pielietojums aizvien pieaug. Tas ir saistīts ar to, ka cilvēki attīstās un sāk aizvien vairāk interesēties par savām tiesībām. Šī tieksme pēc tiesību izzināšanas ir izskaidrojama ar to, ka mūsdienās pastāv tendence neievērot likumu, bet tajā pat laikā gūt sev kādu konkrētu labumu. Tādējādi, pēc autores uzskata, noskaidrojot tēmas aktualitāti ir lietderīgi izpētīt dabiskās tiesības. Studiju darba mērķis ir izpētīt dabisko tiesību būtību un to pielietojumu normatīvajos aktos. Blakus pozitīvajām tiesībām pastāv dabiskās tiesības (ius naturale), kuras atšķirībā no pozitīvajām tiesībām, cilvēkam piemīt jau no dzimšanas. Dabiskās tiesības tiek smeltas no cilvēka dabas. Daudzi pētnieki pauž, ka šīs tiesības ir devis pats Dievs un daba. Savukārt pozitīvās tiesības, ir oficiālas tiesības, kuras ir izdotas valsts institūciju noteiktajā kārtībā un tiek fiksētas normatīvi tiesiskos aktos, vai citos tiesību avotos. Dabisko tiesību skola ir vissenākā tiesību skola, un tās pāŗstāvji uzskata, ka dabiskās tiesības ir pārākas pār visām tiesībām, ka tās ir „augstākās tiesības” un tās var atrast atbildi uz visiem jautājumiem. Šīs tiesības cilvēkā rada taisnības un netaisnības izjūtu. Šo tiesību pirmsākumi meklējami senajā romā un grieķijā. Romieši ir teikuši: „ ius naturale est quod natura omnia animalia docuit”, kas tulkojumā nozīmē- dabiskās tiesības ir tas, ko daba ir iemācījusi visām dzīvajām būtnēm. Dabisko tiesību doktrīnas skaidrojums skan šādi:” Dabisko tiesību doktrīna ir politiskās un tiesiskās domas virziens, kura pamatā ir dabisko tiesību ideja. Tā mainījusies līdz ar cilvēces gara attīstību.” Šīs tiesības piemīt visiem cilvēķiem vienādas, neatkarīgi no cilvēku statusa vai dzimuma. Kā arī cilvēki beiži pat neapzinās, ka kādā noteiktā situācijā viņš pielieto savas dabiskās tiesības, jo bieži vien cilvēku saprātā būtiskākās ir šīs pozitīvās tiesības (likumdevēja izdotās). Tomēr jāmin tas, ka no dabiskajām tiesībām ir diezgan daudz smelts veidojot tiesību normas, tā kā likumdevēja izdotajām normām ir jābalstās uz taisnīgumu un cilvēcīgumu un citām morāles vērtībām.
