Reformācijas kustība sākas 16.gs. rietumu un centrālā Eiropā. Šī kustība bija vērsta pret katoļu baznīcu.
Par reformācijas galveno iemeslu daudzi uzskata Mārtiņu Luteru darbību, kaut gan patiesība par reformācijas idejas sākumu var uzskatīt arī pašu baznīcu, jo tajā 14.gs. bija šķelšanas, pastāvēja divi katoļu baznīcas centri un pāvesti, šo laika etapu (1378-1414) sauc par “Lielo shizmu”.
16.gs. bija raksturojams un asociējams ar milzīgu baznīcas varu un garīdznieku patvaļu. Šajā posmā garīdzniecība bija noteicēja nevien garīgas lietas, bet arī laicīgajā sfērā, par viņu galveno nodarbi kļuva nevis Dieva vārda sludināšana un palīdzība nabagiem, bet gan savas bagātības krāšana un vairošana. Pāvests tika uzskatīts par visu kristiešu valdnieku, garīdzniecība rīkojas viņa intereses, karaļiem savu politiku bija jāsaskaņo ar pāvestu.
Baznīcas nepiekritējus, pretiniekus uzskatīja par ķeceriem un sodīja ar inkvizīcijas palīdzību, tos spīdzināja un dedzināja sārtos. …
