Darba likumdošanas modernizēšana Latvijā ir notikusi, pirmkārt, saskaņā ar ES direktīvām, kuru normas ir iekļautas Darba likumā , kā arī darba attiecibas regulējošo citu normatīvo aktu pielāgošanā. Lai panāktu elastīgumu ari Darba likumā, jau vairākkārt ir izdarīti apjomīgi grozījumi. Uzmanība joprojām ir pievērsta galvenokārt darba likumdošanā iekļautajām individuālajām tiesībām, nevis darba kolektīvo tiesību jautājumiem. Bet praksē izvirzās nepieciešamība gan pēc attīstīta sociālā dialoga, gan pēc individuāliem darba līgumiem, kas būtiski var atšķirties no standarta darba līgumiem. Darba organizēšana palielinās alternatīvu darba veidu izmantošana - darba līgumi uz noteiktu laiku, līgumi par darba veikšanu uz mainīt standarta līgumos paredzēta elastīguma līmeni, piemēram, darba laika organizācijā, uzteikuma terminu, atlaišanas pabalstu un atlaišanas kārtību kolektīvās un individuālās atlaišanas gadījumā. Nepilnu darba laiku, līgumi par dežūru laiku, citi. Tas nozīmē nepieciešamību mainīt standarta līgumos paredzētā elastīguma līmeni, piemēram, darba laika organizācijā, uzteikuma termiņu u.c gadījumos. …
