Pedagoģijas idejas Latvijā ir nacionālā bagātība, tautas kultūras būtiska daļa un, vienlaikus arī, tālākas attīstības nodrošinātāja. Nacionālās pedagoģijas ideju spēks sakņojas nevis izolētībā, bet gan ciešā saistībā un mijiedarbībā ar tuvākā reģiona, Eiropas un pasaules garīgo, idejisko un pedagoģisko strāvu attīstību.
Gandrīz pirms 400 gadiem izcilais čehu pedagogs Jans Amoss Komenskis rakstīja: „ ...ja mēs vēlamies , lai labi būtu izveidotas un plauktu baznīcas, valstis un saimniecības, vispirms ieviesīsim kārtību skolās un ļausim tām uzplaukt, lai tās kļūtu par patiesām un īstām cilvēku kalvēm......” (3, 37).
Šī atziņa, uzsverot izglītības noteicošo lomu jebkuras sabiedrības uzplaukumā un vienlaikus parādot arī praktisko šīs idejas īstenošanas ceļu, jau gadsimtiem ilgi ir bijusi rīcības vadmotīvs sabiedrībā, kurai ir patiesi rūpējusi savas valsts un tās pilsoņu labklājība un nākotne.
Šis mums ir diezgan būtisks pārmaiņu laiks, kad mēs it kā izvērtējam savu izglītības sistēmu, gribot būt moderni, atmetam visu veco, bet jaunais vēl it kā nedod gaidītos rezultātus. Un tad mēs runājam par krīzi izglītībā. Manuprāt, nebūtu pareizi tagad noliegt gadu simtos uzkrāto pieredzi, kas būtībā nes sevī daudzas vispārcilvēciskas vērtības, lai nepārdomāti ieviestu citu valstu jaunās idejas, pieredzi.…
