„Trīs vella kalpos” senās Rīgas fons iezīmēts paskopāk, toties ar īpašu aizrautību tēlotas galveno varoņu-Andra, Pētera un Ērmaņa gaitas. Cīņas pret zviedriem te risinās ar rotaļīgu vieglumu („ievainotie smiedamies ļāva aptīt savas niecīgās skrambas...”), taču autors arī nepretendē uz nopietnību.
Šajā grāmatā aprakstītie notikumi risinās senajā Rīgā ap 1621.gadu, kad vel valdīja poļi un notika poļu-zviedru karš.
Stāsts sākās ar to, ka Ērmanis satiekas ar diviem karakalpiem, kuri meklē kapteini Saldernu, lai viņu satiktu. Kara kalpi ir ieradušies no Kurzemes. Viņi visi trīs gaida kapteini Saldernu un kopā ēd maizi ar kuru Ērmanis laipni dalījās. Pa šo laiku viņiem piebiedrojās pāters Jans. Ērmanis un abi karakalpi nobučo viņam roku, bet to visu redz virsmācītājs maģistrs Hermans Samsons. Viņš neieredz katoļu baznīcu un tāpēc viņš neieredz visus, kas saistīti ar katoļu baznīcu un visus, kas kaut vai sarunājas ar katoļu baznīcas mācītāju Janu.…
