-
Drošā komunikācija
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Ievads | 2 | |
| Apkārtējā vide | 3 | |
| Vadāmie un vadošie indivīdi | 3 | |
| Neformālais līderis | ||
| Drošā komunikācija | ||
| Konflikta situācijas un tās iespējamie risinājumi | ||
| Prioritātes un lēmumi |
Secinājumi.
Iepriekš aprakstītājam klāt ir sfēra, kurā jebkurš indivīds jūtas brīvi. Tiesa gan, jāpastāv attiecīgajai situācijai, lai indivīds varētu realizēties. Tātad katram indivīdam noteikti piemīt kaut kas iedzimts. Kādam, kā jau iepriekš izklāstīts, prasme vadīt citus, citam viegli padodas humanitāras zinātnes, citam lingvistiskās. Bez, tam atsevišķajās sfērās indivīdi var tikt pamanīti līderu pozīcijās: sports, kulinārija, radiotehnika, datortehnika un tās atribūtika, automašīnas un viss ar to saistītais, jurisprudence, finanšu zinātņu dotības utt.
Pieņemsim, viņš ir perfekts mājas saimnieks sīko darbu veikšanai. Jebkura darbība, piemēram, kas saistīta ar naglu iesišanu vai flīžu likšanu sagādā viņam prieku, viņš ir spējīgs strādāt diennaktīm nemanot badu un slāpes, aizmirstot par laika eksistenci. Šis process ļauj viņam būt gandarītam par sevi, cienīt sevi, patikt pašam sev; jo vairāk viņam patīk šā darba rezultāts. Tāpat, viņš ar lielāku prieku ķeras klāt tam, kas viņam patīk, viņam ir vēlēšanās to darīt, nekā veikt tiešos pienākumus, ja darbs nav saistīts ar patīkamo procesu. Kaut arī tiešie pienākumi viņam nesagādā grūtības un var padoties bez iekšējās spīdzināšanas, bet jebkurā dienas laikā un pasaules punktā tāds indivīds ātrāk, kvalitatīvāk paveiks flīžu likšanu, nekā veikt darbību, kas nesagādā primāro prieku.
Tādu atsevišķu un stingri individuālo piemēru varam rādīt tūkstošiem: spēle uz klavierēm vai ģitāras; automašīnu agregātu daļu remonts; dzejoļu sacerēšana; gleznu rakstīšana; skulptūru radīšana; uzstāšanās cilvēku priekšā; dziedāšana utt.
Mēdz gadīties, ka indivīds īsti nezin kas viņam patiktu darīt visvairāk. Varētu iedomāties, ka viņš vēl sastapis situāciju, kur varētu realizēties; dažādu iemeslu dēļ viņš nav ticis līdz patīkamajam kā tādam – indivīds pārāk aizņemts ar kādām citām nodarbībām un vēl nav atklājis patīkamāko.
Kā lai neaprakstītu šo parādību, tā ir iedzimta, un nav svarīgi cik tālu tā ir attīstīta – tā ir indivīda personīgais lauciņš, kur viņam ir ērti un nebūtu rasties šķēršļiem, jo indivīds atrodas tā kā savā akvārijā – uzvedas dabiski, līdz ar to personiskā drošība nav aiztikta no ārpuses. Tieši atrodoties savā drošajā akvārijā tiek nostiprināts un uzlādēts personīgais spēks.
…
Lai kas nenotiktu, neviens nav spējīgs būt pilnībā drošs, taču personīgā prasme spēt sevi savaldīt „šeit un tagad”, saprast notiekošā īsto jēgu – padara mūs stiprākus tieši šeit un tagad. Ja jau spējam to izdarīt kaut vienā brīdī, tātad ir iespējams to darīt arī turpmāk. Situācijas mēdz būt dažādas, katra ir unikālā, kaut arī var būt līdzīgā kādai jau iepriekš. Tā vai citādi, informācijas plūsma mūsdienās ir ļoti strauja, katra indivīda uzdevums ir spēt orientēties tajā maksimāli ātri, efektīvi un korekti. Cik tālu katrs spēj to darīt – viņa personīgs gandarījums. Iespējams, kāds pat nebija aizdomājies par šīm niansēm (nebija nepieciešamības vai nezināja), bet tās pastāv arī bez kāda aizdomāšanos par tām. Tā vai citādi, nepieciešamība „būt personai”, kā arī personalizācijas nepieciešamība nodrošina indivīdam iesaistīšanos sociālo pasākumu sistēmā, jo piedaloties tajos pasākumos indivīdam paradās iespēja realizēties kā personai. Tomēr, šīs nepieciešamības apmierināšana rada jauno cita veida nepieciešamību un šis process ir ilgstošs, jo šis process tiek realizēts personalizācijas objektu un subjektu paplašināšanā. Tieši atbildības sajūta – tās esamība vai neesamība un blakām esoša vainas sajūta – īsta vai nedabiski radīta – brīžiem ģenerē korektās un/vai visneiedomājamās rīcības variantus. Personiskās drošības sajūta iespējama tad, kad indivīds apzinās savas darbības motīvu, apjomu, formu un iespējamās sekas. Korekti izvērtējot savas iespējamās darbības vai bezdarbības nianses rodas personiskās drošības sajūta un kā noteicošais faktors – pazūd uztraukums, kas brīžiem ir primārais cēlonis personiskās drošības neesamībai. Indivīds paliek nedrošs, pilns uztraukumā, sāk rīkoties dīvaini, uzvesties nedabiski. Solis pa solim viņam arvien grūtāk korekti izvērtēt notiekošo. Kā rezultāts – darbības vai bezdarbības un tās sekas nāk attiecīgās pēc to rakstura un konkrētās situācijas.
