Latvijā revolucionāro nemieru radīja vispārējā nebrīvība un beztiesība cara patvaļībā, kas Latvijā bija sevišķi smaga. Latvijā toreiz nebija pašvaldības. Zemi pārvaldīja Vidzemes, Kurzemes un Vitebskas gubernatori un vācu muižnieki. Latviešu valoda netika mācīta skolās, aizliegta tiesās un citās valstiskās iestādēs. Strādniekiem nācās strādāt 12-14 stundas dienā un par to saņēma aptuveni 1 rubli dienā. Arī lauksaimnieku vidū pieauga neapmierinātība ar baronu lielajām privilēģijām. Tie uzlika latviešu zemniekiem dažādas klaušas. Latviešu inteliģencei trūka iespēju strādāt valsts un pilsētu iestādē, jo tur nodarbināja pārsvarā krievu un vācu ierēdņus.
Janvāra revolucionārajam ģenerālstreikam bija milzīga nozīme. Tas saviļņoja visu latviešu tautu cīņai ar patvaldību un strauji popularizēja LSDSP, kā streika un demonstrāciju vadītāju. Ar to arī lielākā daļa strādnieku saprata revolucionāro cīņu nepieciešamību. …
