Mans pluss (vai varbūt mīnuss) bija tas, ka izrāde bija pirmā, kā uzzināju stāstu par Annu Kareņinu. Nebiju iepriekš ne lasījusi romānu, ne redzējusi filmu. Godīgi sakot – izrāde uz mani atstāja pamatīgu iespaidu, vēl ilgi pēc tam domāju un pārdomāju redzēto. No visas sirds mani aizkustināja aktrises Indras Rogas tēlojums. Vēl tagad, rakstot recenziju un atceroties viņas monologu izrādes beigās un to, kā Kareņina nolēma pārtraukt savu postošo mīlestību un dzīvi, acīs sariešas asaras. Man patika izrādē pilnībā viss – gan izvēlētie aktieri, gan to tēlojums, gan scenogrāfija, tērpi un mūzika, gan tas, ka nebija ieviesies modernisms, kas bieži vien sabojā labas izrādes. Šī bija viena no labākajām izrādēm, ko es savā mūžā biju redzējusi. Režisora veiksmīgi izvēlētais epizodiskais attēlojums; tēli, no kuru sirds dzīlēm izlauzās tās jūtas, ko viņi bieži centās slēpt (piemēram, Kareņina mīlestība pret Annas meitiņu), kas bija ļoti aizkustinoši; tas, kā visi sīkumi papildināja viens otru – tas viss vērta šo izrādi tik labu.
Pēc izrādes noskatīšanās es aizdomājos par to, cik sarežģīts ir ceļš uz laimi. Uz tādu laimi, kas būtu patiesa gan tev, gan tavam mīļotajam cilvēkam, gan visiem apkārtējiem. Es sapratu, ka laime, kaut ārēji tik skaista, var būt sirdi plosoša, iznīcinoša. Sabiedrība bieži vien mīlētājus uzskata par grēciniekiem. Bet vai tad paši kādreiz nav mīlējuši? Nekad nav krituši un cēlušies tikai par mīļotajiem cilvēkiem?
Tieši tāpat bija ar Annu. Viņa krita un cēlās, krita un sasitās, līdz...izlēma vairs nepiecelties. Un tikai tāpēc, ka viņa uzdrošinājās mīlēt, būt patiesi mīlēta.
Tas liek padomāt - cik laimīga patiesība laime ir?
…
