Krievijas armijas lielākā problēma bija lēnā mobilizācija, un šo apstākli krievi apzinājās - ka kavēs kara sākumu, taču viņi šā vai tā cerēja, ka varbūt, dažādu apstākļu sakritības pēc, tas tomēr izdosies ātrāk nekā Vācijai. Pamatojoties uz šo cerību, pirmais, diezgan utopiskais, krievu plāns bija doties no savas rietumu robežas triecienuzbrukumā uz Berlīni, jo attālums starp tām bija salīdzinoši neliels. Tas gan izdotos tikai gadījumā, ja Krievijai izdotos ātri mobilizēt spēkus, kas nebija īpaši reāli. Šī iemesla dēļ armijas ģenerālštābs veidoja plānu, kas ļautu gūt vislabākos panākumus un palīdzēt Francijai, ar ierobežotajiem resursiem, kas Krievijai ir pieejami. Plāna pamatā bija ģeogrāfiskie un robežu apsvērumi – sakoncentrēt spēkus pret Austrumprūsijas reģionu, tādējādi ielencot vācu armiju. Šis plāns krieviem šķita izdevīgs tādēļ, ka jāveic diezgan neliela distance. Krievijas armijas ģenerālštāba plāna galvenā un lielākā problēma bija tā paredzamība. Turklāt krieviem šī uzbrukuma plāns tika radīts septiņus gadus pēc Šlīfena plāna, kas bija paredzēts gadījumam, ja pretinieki veiktu šāda veida uzbrukumu.
Galu galā, Vācija Pirmo pasaules karu sāka ar Moltkes Jaunākā adaptāciju Šlīfena plānam, Francija ar Septiņpadsmito plānu, kas paredzēja došanos divos pretējos virzienos, savukārt Krievija veica iecerēto uzbrukumu Austrumprūsijai.
…
