Arī šajā gadījumā ir skaidri redzams, ka no vienas puses Eiropas Savienība propagandē to, ka tā cenšas ievērot liberālu tirgus, tomēr no otras puses veido „Eiropas cietoksni”, jo realitātē trešo valstu uzņēmēji nevarēs darboties ES, ja vien pati ES to nevēlēsies.
Lai vai kā, nelielu soli Eiropas Savienība tomēr sper pretim tām valstīm, kuras nav ES dalībvalstis – slēdzot dažādus tirdzniecības līgumus. Visbiežāk tirdzniecības līgumus ES slēdz ar kaimiņvalstīm, tomēr mūsdienās arvien biežāk šādi līgumi tiek slēgti arī starp reģioniem un kontinentiem – tā sauktie transkontinentālie līgumi, piemēram, ar Latīņamerikas valstīm. Tomēr, visbiežāk tirdzniecības līgumi tiek slēgti tikai kādas konkrētas preces vai pakalpojuma piegādes gadījumā. Tā var būt, piemēram, cukurbiešu, degvielas, pārtikas ievešanas atļauja. Tas nozīmē, ja ES ir slēgusi līgumu ar kādu no Latīņamerikas valstīm, piemēram, par kafijas ievešanu, šī valsts drīkst ievest tikai kafiju un neko citu.
Šāda situācija jau vairāk sāk līdzināties liberālai tirgus politikai, tomēr jāatzīmē, ka tikai mazliet. Tas nozīmē, ka ES dod iespēju arī citām valstīm iesaistīties Eiropas Savienības tirdzniecībā un gūt peļņu.
Aplūkojot ES komerciālo politiku, secinu, ka dažādu barjeru noteikšana, neapšaubāmi, ir pozitīva tendence, jo tā aizsargā kā kopējo ES, tā arī katras ES dalībvalsts tirgus. Tomēr, es uzskatu, ka šie ierobežojumi no ES puses tomēr ir pārāk stingri un neļauj trešajām valstīm apmainīties ar tirdzniecības sakariem.
…
