Karavīru apbruņojums viduslaiku gaitā arvien pilnveidojās, tādēļ pakāpeniski mainījās arī karošanas paņēmieni. Sākotnēji karaspēka pamatu veidoja zemnieku zemessardze, kam nebija nedz labu ieroču, nedz arī karam piemērotu zirgu. Nereti viņiem nācās cīnīties ar cirvjiem, vālēm un dunčiem.
Bruņinieki ir smagi bruņoti jātnieki, profesionāli karavīri līdz kaulu smadzenēm. Viņi ir it kā dzimuši savām bruņām un zobenu šķindai kaujas laukā. Bruņinieki ir arī turīgi cilvēki. Viņi ir kungi ne tikai pār sevi, bet arī pār saviem ļaudīm. Viņi nav plikatas, nav vienkārši algādži, bet gan kungi ar savu vārdu. Bruņinieki nekad nav bijuši kādas varas vai kunga akli vergi, nav bijuši paklausīgs ierocis kāda cita rokās.…
