Pirms pāris dienām, korī dungojot Paula dziesmu „Meitene ar kallu ziediem”, aizdomājos par īpatnēju tēmu. Kas ir Pērs Gints vidusmēra latvietim? Vairums cilvēku nav lasījuši Henriha Ibsena darbu, bet ir dzirdējuši frāzi „Solveiga, Pērs Gints ir melis!” Vai Imants ziedonis ar savu dzejoli nav radījis stereotipu par šo jaunekli? Es domāju, ka ir.
Pēra Ginta personībā Henriks Ibsens attēlojis ne vien kāda konkrēta cilvēka, bet lielas cilvēces daļas rakstura iezīmes. Šis tēls rosina pārdomas par cilvēka iekšējo būtību. Lugas sākumā Ibsens parāda Pēra Ginta slinkumu un bezatbildību: „Mēnešiem pa lauku klīst pašā īstā siena pļaujā.” Pērs Gints – neprognozējama, sarežģīta un brīžiem pretrunīga personība. Ibsens atspoguļojis vīrieša gļēvulību, paštaisnu egoismu, kā arī stipru cilvēka gribu un mērķtiecību.
Es nevēlos sacīt, ka Pērs ir melis. Viņam vienkārši ir sapņotāja sirds. Visas kādreiz dzirdētās pasakas un teikas puisis izdzīvo kā pats savu dzīvi. Pēram Gintam piemīt spēja iespaidot klausītāju, jo viņš stāstā ieliek savu dvēseli, jūtas: „Un ko redzu – ak mans dievs! – briedis liels un tauks, kā tava acs gan redzējusi nava!” Arī mūsdienu sabiedrībā sastopami lielībnieki, kuri nejūt robežu starp reālo un sapņu pasauli, tāpēc luga liek aizdomāties par apkārtējo vidi. Pēra dzejiskie stāsti veido pasauli, kurā viņš nav tas, kas reālajā dzīvē – dzērāja dēls un paputējušas saimniecības īpašnieks.…
