-
Kultūras resursu izmantošana uzņēmējdarbībā
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| IEVADS | 3 | |
| KAS IR KULTŪRA | 4 | |
| KULTŪRA, KĀ PRECE | 5 | |
| MUZEJI LATVIJĀ | 6 | |
| MUZEJU IZMANTOŠANA UZŅĒMĒJDARBĪBĀ | 7 | |
| IZMANTOTĀ LITERATŪRA | 9 |
Autore uzskata, ka muzeji, kas parāda valsts vēsturi un identitāti būtu tomēr jāpadara cilvēkiem pieejamāki un apmeklējums jāpiedāvā bezmaksas, savukārt pārējos muzejus valstij būtu jānodod privāto tiesību sektoram. Valstij pašai nevajadzētu nodarboties ar šāda veida uzņēmējdarbību, bet gan šos pienākumus deleģēt. Deleģētājs ir valsts pārvaldes iestāde, kura deleģē valsts pārvaldes komepetenci (tāds jauns kompetences formulējums) pilnvarotajai institūcijai. Savukārt pilnvarota institūcija ir privāto tiesību subjekta institūcija vai fiziska persona, kurai deleģēta valsts pārvaldes kompetence.
Valstij saistībā uz muzeju uzturēšanu ir jāveic virkne dažādu funkciju, kas noslogo pašu sistēmu. Šīs funkcijas valsts varētu nodot privātpersonai vai citai publiskai personai. Pārvaldes uzdevuma deleģēšanas kārtību, veidus un ierobežojumus nosaka Valsts pārvaldes iekārtas likums. Arī valsts pārvaldes iekārtas likums stingri definē gadījumus, kad valsts pārvaldes iestādes drīkst darboties privāto tiesību jomā.
Muzeji, kuru apkalpošana tiktu nodota privātajam sektoram varētu ātrāk attīstīties un palielināt apmeklējumu skaitu vairāk iesaistoties komercializētos pasākumos, rīkot dažādas izklaides programmas, tirgoties un apmeklētājus piesaistīt ar mediju starpniecību. Tādejādi muzeji iedalītos divās grupās:
1. Valsts – bez maksas;
2. Privātie jeb valsts, kuru apsaimniekošana un uzturēšana deleģēta privātajam sektoram – ar ieejas maksu un izklaidējošām programmām.
Abi šie muzeju veidi kalpotu kā nacionāli simbols un sniegtu priekšstatu par valsts kultūras īpatnībām gan vietējiem iedzīvotājiem, gan arī tūristiem. Netiktu ierobežota cilvēku griba iegūt pamatzināšanas par Latvijas kultūru, savukārt izklaides mīļiem būtu pieejami dažādi tūrisma objekti/muzeji par samaksa ar izklaidējošām programmām.
…
Jau izsenis paaudžu paaudzēs tika nodots ne tikai mantojums, zeme, mājas, lopi, bet arī ģimenē iemantotās un no jauna iegājušās tradīcijas, zīmes, paražas. Ģimenes gan radinieku lokā gan arī plašāk starp pārējiem iedzīvotājiem centās nodot nākamajām paaudzēm savu dzīves veidu, gudrības un piedzīvotos pārdzīvojumus ar mērķi saglabāt gadiem krāto pieredzi un zināšanas tautas atmiņās mūžīgi. Šīs zināšanas tika nodotas dažnedažādos veidos. Stāstāmo ļaudis rakstīja un zīmēja uz papīra - teikās, mītos, pasakās un tautasdziesmās, bet zīmes un simbols ieauda segās un jostās, iegreba kokā, iekala dzelzī un akmenī. Tika nodotas arī ārstēšanas metodes, pēršanās noslēpumi, zālīšu receptes un daudz citādas lietas, kuras ir palīdzējušas mums būt tādiem kādi esam. Mūsu senčiem ir bijis svarīgi, lai šīs zināšanas jaunā paaudze saņemtu un izmantotu savās un savas tautas interesēs. Šis ilgus gadus sūri grūti krātais informācijas kopums veido tautas paražas, ieradumus, dzīves veidu, uzvedību, attieksmi - kultūru. Darbā autore apskatīs kultūras resursu izmantošana uzņēmējdarbībā un konkrētus kultūras objektus - muzejus. Tāpat arī izvērtēs situāciju kopumā un sniegs definīcijas jēdzieniem kultūra, kultūras pieminekļi, muzeji. Referāta mērķis ir saprast vai kultūras objekti ir tautas mantojuma sastāvdaļa, svētums un rūpala, kas būtu jāsaudzē un jānes tālāk nākotnē, nododot šo informāciju uz priekšu paaudžu paaudzēs, vai tikai veids naudas pelnīšanai.
