Mākslas izpratne atšķiras dažādos laikmetos. Vārds “māksla” nāk no klasicisma laikmeta. Māksla skaitījās pretstats dabai, kaut kas augstāks par to, ar cilvēka prātu pārveidotais. Antīkajā pasaulē arī oratoru un ārstu amati arī bija māksla. Tika lietots jēdziens ”tehnē”- pilnvērtība, formas un idejas ideāla saplūšana (Platonam). Kitāras un flautas spēli neapzīmēja ar vienu vārdu “mūzika”.
20.gs. paralēli pastāv divas koncepcijas:
1. Māksla kā “mimēze” jeb atdarināšana. Tomēr ne bez atlases. Par to rakstīja jau Aristotelis, ka mākslai jābūt nevis realitātes kopijai, bet reālajam jāsavienojas ar iespējamo, t.i., nevajadzīgais tiek “noskaldīts” nost. Būtiski, lai cilvēks varētu mākslas darbā kaut ko atpazīt. Arī Renesanses mākslinieki atlasīja skaisto dabā un cilvēkā. Pie šīs koncepcijas varētu piederēt arī reālisms, kura būtisks māksliniecisks princips ir reālo dzīves formu izmantošana. …
