-
Kā cilvēku saprot humānisti?
Humānisma ideju attīstībā nenovērtējama loma ir Apgaismībai un Imanuelam Kantam. Viņš pasludina cilvēku par mērķi „un es saku: cilvēks un katra saprātīga būtne eksistē kā mērķis sevī un nevis kā līdzeklis šīs un citas gribas izmantošanai, viņam visās rīcībās, gan tais, kas zīmējas uz viņu pašu, gan arī tais, kas zīmējas uz citām saprātīgām būtnēm, jāievēro vienmēr, ka viņš ir mērķis.” Kas pamato cilvēka- mērķa apziņu? Tā ir viņa spēja dzīvot saskaņā ar paša noteiktajiem likumiem, no kuriem svarīgākais ir kategoriskais imperatīvs- dari, rīkojies tā, lai tava rīcība varētu kļūt par likumu visiem. Pienākums pret kategorisko morāles likumu ir cilvēka pašlepnuma, pašvērtības, pašapziņas pamats, tāpēc nedrīkst pieļaut, ka cilvēku uzskata un izmanto par līdzekli kāda mērķa sasniegšanai.…
Humānistu cilvēka mērķis ir laba, krietna dzīve un viņš ir saskaņots gan ar Dievu, gan ar pasauli, kas radīta viņa labā. Viņš veidots tā, lai pašniecinājuma vietā justu cieņu pret sevi. Cilvēka diženuma, pilnības, varenības ievirze nosaka viņa tiesības uz pārākumu pār visu uz pasaules. Džordāno Bruno domāja, ka būtu Dieva necienīgi radīt mazu un nepilnīgu pasauli un cilvēku, jo tas neatbilstu Dieva varenībai un neapliecinātu to. „Es neesmu devis tev ne pastāvīgu dzīvesvietu, ne raksturīgu izskatu, ne īpašas spējas, ak, Ādam, lai tu nevarētu pēc savas saprašanas izraudzīties sev mītni, paša, tīkamu izskatu un nodarbi. Tu vari iegūt un paturēt, ko vien vēlies. Pārējai radībai, kad tā ir pabeigta, ir jāievēro mani priekšraksti. Tev nepastāv šādi ierobežojumi, un tu vari pats visu izlemt pēc sava prāta, ko esmu tev devis. Es tevi esmu novietojis zemes vidū, lai tu vari izraudzīties sev ērtāku vietu zem šīs saules. Tu neesi radīts ne debesīm, ne zemei, tu neesi mirstīgs un arī nemirstīgs, tā ka vari kā autonoms lēmējs radīt savu paštēlu pēc sirds patikas.
