Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 11.09.2006.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: 3 vienības
Atsauces: Nav
  • Eseja 'Liberālisms', 1.
  • Eseja 'Liberālisms', 2.
  • Eseja 'Liberālisms', 3.
  • Eseja 'Liberālisms', 4.
Darba fragmentsAizvērt

Kā transformējās liberālisma pamatprincipi 19. gadsimta beigās un 20. gadsimtā?

Klasiskā liberālisma filozofijas sākumi Eiropas sabiedriskajā domā ir meklējami Renesanses laikmetā, bet pirmie elementi atrodami jau antīkajā pasaulē un agrīnajās kristietības mācībās.
Par klasiskā liberālisma devīzi kļuva Lielās Franču revolūcijas lozungs "Brīvība, vienlīdzība, brālība". Vēlāk apzinoties neierobežotās valsts varas un personas brīvības attiecības, parādījās slavenā prasība laissez faire t.i., prasība pēc valsts neiejaukšanās indivīda darīšanās.
XIX gadsimtā klasiskais liberālisms kļuva par valdošo sabiedriskās domas virzienu visā Rietumeiropā, kā arī ASV, taču jau gadsimta beigās to sāka apdraudēt kolektīvisma idejas, kuru galējas izpausmes guva iemiesojumu XX gadsimta totalitārajās diktatūrās (fašisms, komunisms). Līdz ar to totalitārisma krīzi un sabrukumu pasaulē, pēdējos gadu desmitos pieaug interese par klasisko liberālismu, kurš var teikt pārdzīvo savu atdzimšanu.
Ilgstošās attīstības gaitā klasiskais liberālisms ir izstrādājis sekojošus pamatprincipus:
 katra personība ir unikāla un neatkārtojama;
 katrai personai ir tiesības dzīvot pašai savu dzīvi bez iejaukšanās no ārienes;
 katrai personai pieder neatņemamas dabiskās tiesības;
 šīs tiesības aizsargā tādi vēsturiski institūti kā privātīpašums, brīvs līgums, likuma vara;
 ģimene un privātīpašums veido sabiedrības stabilus pamatus;
 visām attiecībām cilvēku starpā jābūt pilnīgi brīvprātīgām;
 sabiedrības uzplaukumu nodrošina brīvs tirgus uz pašregulēšanas pamatiem, brīva tirdzniecība, brīva cilvēka pārvietošanās un miers.

Liela daļa simtgadu vēstures no aptuveni 1780. līdz 1880.gadam stāsta par to, kā tradicionālās valsts institūcijas tika lielākā vai mazākā mērā pārveidotas liberālo ideju iespaida rezultātā. Verdzības un dzimtbūšanas atcelšana, darba brīvība, kur visas nodarbošanās ir plaši pieejamas atbilstoši nopelniem un talantiem, likuma valdīšana un policijas varas ierobežošana, īpašuma tiesības, kas garantētas pret patvaļīgu iejaukšanos tajās, preses un ticības brīvības, sieviešu tiesiskās vienlīdzības pieaugošā atzīšana, neierobežota iekšējā un starptautiskā tirdzniecība: tādas liberālisma izraisītas pārmaiņas. Tur, kur tās norisinājās, pieauga negatīvā attieksme pret karu un cerība uz mieru, kas balstītos uz brīvās tirdzniecības pamata, pastiprinājās cieņas sajūta pret tiem, kas nebija dzimuši varai un privilēģijām, visiem pavērās necerētu iespēju pasaule, un pirmo reizi cilvēces vēsturē lielais ļaužu vairums sasniedza uzplaukumu vai arī ieguva izredzes to sasniegt.

Par šīs jaunās pasaules spilgtu iezīmi kļuva darba tautas masu, kas agrāk bija nolemtas trūkuma un posta dzīvei, dzīves līmeņa celšanās. Svarīgi saprast to, ka liberāļu galvenais mērķis bija visu sabiedrības šķiru, bet it īpaši laukstrādnieku un rūpnīcas strādnieku, kas sastādīja vairākumu, materiālo apstākļu uzlabošanu.

Atlants