-
Māsu izglītības filosofija
Man vistuvāka ir D. Oremas pašaprūpes teorija, jo šīs teorijas pamatmērķis ir veicināt pacienta/klienta piedalīšanos savas veselības uzlabošanās procesā.
Oremas teorijā pirmo reizi parādās jauns jēdziens: pašaprūpe - rīcība, kas nodrošina cilvēka iesaistīšanos sabiedriskās norisēs un viņa normāli fizioloģisku funkcionēšanu.
1971. gadā D.Orema publicēja pirmo oficiālo savu ideju formulējumu grāmatā ,,Nursing: Concepts of Practice,,.
Autores teorija sastāv no trijām cieši savā starpā saistītām teorijām:
1. Pašaprūpes teorija.
2. Pašaprūpes deticīta teorija.
3. Māsu darbības sistēmas teorija.
Galvenais jēdziens teorijās ir ,,pašaprūpe,,
Pieaugušajiem ir jārūpējas pašiem par sevi, bet zīdaiņiem, gados vecākiem cilvēkiem un slimiem to palīdz veikt aprūpētāji, ja tas ir nepieciešams.
D.Orema apraksta 3 veida indivīdu vajadzības:
1)8 universālās pašaprūpes vajadzības (D.E.Orem, 1985., 90-91 Ipp.)
1. Nodrošināt pietiekamu gaisa uzņemšanu.
2. Nodrošināt pietiekamu ūdens uzņemšanu.
3. Nodrošināt pietiekamu barības uzņemšanu.
4. Nodrošināt izvadīšanas procesus.
5. Nodrošināt līdzsvaru starp aktivitāti, miegu un atpūtu.
6. Nodrošināt līdzsvaru starp cilvēka vēlmi būt vienam un būt sabiedrībā.…
Šīs darbs ir veltīts māsu teoriju analīzei. Teorija ir zinātnisku atzinumu paveids, kas dod vienotu sistemātisku priekšstatu par esamības likumsakarībām noteiktas zinību nozares pamatideju sistēmā. Māsu zinātnes teorijas ir izveidotas pēdējo 30 gadu laikā. To attīstība ir notikusi šādi: 1) teoriju jēdzienus aizņēmās no citām profesijām un tos izmantoja māsas praksē (bet šīs aizņemtās teorijas bija grūti lietot māsas praksē); 2) apskatīja māsas praksi tuvāk un mēģināja atrast teorijas, kas izskaidrotu māsas praksi sīkāk, kā arī mēģināja atrast teorijas, kas izskaidrotu māsas praksi plašāk (induktīvā metode); 3) apskatīja māsas praksi vispusīgi, lietojot deduktīvo pieeju – atrodot vai uzminot teoriju, kas izskaidro sīkas māsas darba sastāvdaļas. Teorija piešķir māsas praksei zinātnisku ticamību. Teorija nodrošina ar ietvaru vai modeli, kas virza praksi. Bieži klienta aprūpes neprasa daudz pūļu, ja māsa savā aprūpes darbā pamatojas uz teoriju. Ar teorijas palīdzību māsa apzinās, ka klients ir svešā vietā, jūtas vientuļš, jūt zaudējumu vai ko līdzīgu, un plāno viņa aprūpi, pamatojoties uz teoriju (Priede Kalniņa, 1998). Tātad teorija ir māsas prakses pamatā. Turklāt svarīga nozīme teorijas attīstībā ir pētniecībai. Pētniecība ne tikai attīsta teoriju, bet tā arī pamato praksi. Pētniecība māsu zinātnē savieno teoriju ar praksi (Priede Kalniņa, 1998). Māsas prakses vispārīgais virziens un māsu zinātnes pētniecības virziens izriet no māsu zinātnes teorijām. Zinātniski pētī teorijas, lai noteiktu to piemērotību māsu zinātņu parādību jeb fenomenu izskaidrošanā. Katrai māsas aktivitātei, ko tā veic klienta labā, ir pamats teorijā, un šī teorija jāsaprot, lai māsu praksi uzskatītu par zinātnisku profesiju. Māsas praktiskais darbs pamatojas uz māsu zinātnes teorijām, jo bez zinātniska pamatojuma nevar pastāvēt māsu prakse un otrādi. Prakse un teorija ir cieši saistītas un nevar pastāvēt viena bez otras.
