Pirmoreiz, deviņu gadu vecumā paņemot rokās 1975. gada, Raiņa ‘’Zelta zirga’’ izdevumu , līdz pat lugas beigām es jutu līdzi Melnajai mātei un cerēju, ka tomēr Melnā māte nosargās Stikla kalnu un princese tā arī paliks guļot, diemžēl vai arī parlaimi tā nenotika. Melnā māte kā tēls mani ļoti piesaistīja jau pēc nosaukuma vien, tērpta viscaur melnā, iedvesdama nāvi, aukstumu un tukšumi it visur. Vislielākā nesapratne man bija par Antiņu. Es ilgi Antiņa attiecības ar aizmigušo princesi sapratu kā viņa tiekšanos pēc savas sievišķās daļas, bet pēc prezentācijas ‘’Zelta zirgs-simboli’’ veidošanas sapratu, ka Antiņš ir parādīts kā vienkāršā tauta, kas var pārvarēt robežu jeb Stikla kalnu un tikt pie brīvības, pie brīvas Latvijas. …
